Ja esi radošs rakstnieks, kurš izmanto 16Personalities, lai labāk saprastu sevi, savus draugus, tuviniekus, kursabiedrus vai kolēģus, droši vien esi prātojis: Vai šīs idejas varu izmantot arī savā rakstniecībā?
Ja tā, turpini lasīt – šis raksts ir domāts tieši tev! Šajā sešu daļu ciklā “Personības teorija daiļliteratūrā” mēs pētīsim, kādas iespējas un ierobežojumi pastāv, izmantojot mūsu personības teoriju izdomātu tēlu veidošanā: no pamatu ielikšanas dziļiem, ticamiem tēliem, līdz motivāciju izpratnei un niansētu ļaundaru radīšanai.
Sāksim ar būtisku jautājumu: kas padara izdomātu tēlu atmiņā paliekošu un aizraujošu?
Kāpēc tēli piesaista lasītājus
Daiļliteratūra ļauj mums aizbēgt uz citām pasaulēm un izdzīvot tēlu darbības un jūtas viņu stāsta gaitā. Tā var aizsniegt mūsu sirdi un prātu, atspoguļojot mūsu pašu vērtības, pieredzi un sapņus; ļaujot baudīt fantāzijas vai pārdzīvojumus, ar kuriem spējam identificēties.
Tikpat spēcīgs var būt arī pretējs vilinājums – daiļliteratūra var mūs ievest pasaulēs ārpus mūsu pašiem, palīdzēt saprast atšķirīgus skatījumus un sniegt iespēju izjust prieku un satraukumu no tā, ar ko dzīvē paši nesaskaramies. Šīs dimensijas var būt brīnišķīgas – gan lasot izcilu bestselleru, gan liekot uz papīra pašam savas iztēles augļus.
Viens no svarīgākajiem aizraujošas daiļliteratūras elementiem ir tēli, ar kuriem lasītājs spēj identificēties un just līdzi. Tēli dažreiz var šķist otršķirīgi sižeta priekšā, taču padomā par filmām: kāpēc aktieri iegulda tik daudz pūļu ķermeņa valodā, sejas izteiksmēs un intonācijā? Tāpēc, ka tie piesaista auditoriju.
Rakstītā daiļliteratūra šos vizuālos aspektus parasti nemin tik konkrēti, ļaujot lasītājam iztēloties un personīgi piedzīvot tēlus, radot katram savu unikālo “iekšējo vizualizāciju”. Katram lasītājam ir sava redzējuma pasaule, un tas var būt īsts brīnums.
Konsekventu tēlu nozīme
Lasītāja iztēle var atvieglot autora darbu – nav nepieciešams aprakstīt pilnīgi katru tēla detaļu. Tajā pašā laikā tā rada jaunas iespējas un pienākumus. Tēliem jāiedvesmo iztēle, nevis to apslāpēt. Autors var piedāvāt pietiekami daudz aprakstu, lai paustu savu ieceri, bet nepiepildot lasītāja iztēli tikai ar portretu, tādējādi ļaujot lasītājam iejusties tēla ādā un viņu labāk izprast.
Neskatoties uz iestudējumu vai sižetu, tieši tēli ir tie trauki, caur kuriem autors nodod lasītājam cilvēka uzvedību un pieredzi. Vai mērķis ir radīt spriedzi, apbrīnu, līdzjūtību, šausmas vai sajūsmu, – tēli kļūst par lasītāja paša cilvēcības pagarinājumu, it kā daļa no viņa prāta un ķermeņa tiktu ielikta daiļdarbā. Tēli teju kļūst par lasītāja sajūtu orgāniem – lasītājs sāk just to, ko izjūt tēls, un piedzīvot to, ko viņš pārdzīvo.
Šāda saplūšana ir daudz vieglāka, ja tēli ir konsekventi. Lasītājam ir grūti saistīties ar tēliem, kas rīkojas nejauši, jo tāda uzvedība neatgādina pašu domāšanas procesus. Ja tēli ir tikai ārējo apstākļu upuri un tiem pietrūkst ticamas iekšējas motivācijas, tie viegli kļūst viegli aizmirstami, neatšķirami un neīsti. Spēcīgam tēlam ir savi “likumi”, un, tiem izgaisojoties, lasītājs var apjukt un zaudēt interesi arī visnotaļ aizraujošā stāstā.
Reālistiska sistēma
Dziļi izstrādāti tēli padara stāstus neatvairāmi aizraujošus, taču vēl būtiskāk – tie palīdz arī pašiem autoriem. Iedomāsimies brīdi, kad tēli un viņu mijiedarbība ir kā automašīna ar tehniskām problēmām – sajūta daudz rakstniekiem pazīstama. Labs mehāniķis var nomainīt vajadzīgās detaļas, lai auto darbotos, gluži kā talantīgs rakstnieks izlabos sižeta mezglus. Taču inženieris, kuram ir detalizētas zināšanas par auto uzbūvi, var pat paredzēt vai mainīt tās darbību. Līdzīgi, autors, kurš dziļi pārzina savu tēlu personības, var radīt ne vien ticamus, bet arī sarežģītus stāstus, paredzot, kā zināmās tēlu īpašības mijiedarbosies ar situācijām un citiem tēliem.
Vēlme detalizēti izstrādāt tēlus pati par sevi vēl nedod nepieciešamos rīkus. Tomēr rakstnieki var izmantot jau esošas sistēmas. Piemēram, daži viduslaiku fantāzijas žanra autori izmanto Dungeons & Dragons galda lomu spēles noteikumus tēlu radīšanai. Šāda pieeja žanram ir piemērota, taču tajā iztrūkst būtiski personības aspekti, tādēļ autori tos atrisina paši.
Šeit par glābēju var kļūt personības tipu teorija – palīdzot izvairīties no bezpersoniskiem tēliem, garlaicīgi morālistiskiem varoņiem vai paredzamiem, “ļaunuma ūsām” rotātiem ļaundariem. Mūsu pētījumos balstītā personības tipu teorija var kalpot kā ārkārtīgi noderīgs rīks, palīdzot autoriem definēt, izprast un raksturot savus radītos tēlus. Tā nav ierobežojoša – tieši otrādi, šāda pieeja paplašina radošās iespējas. Vairāk par to – nākamajās daļās.
Daiļliteratūras rakstītāji prātā tur daudz dažādu komponentu: sižetu, vidi, tēlus, tempējumu utt. Personības tipu teorija var sniegt atbalstu, palīdzot radošajā procesā kā uzticams padomdevējs. Tā nebloķē tēla rīcības, jo personības tipi ir plaši rāmji neskaitāmo, smalko īpašību daudzveidībai, kas piemīt īstiem cilvēkiem. Tomēr personības teorija palīdz autoriem ar neparastu reālismu attēlot rīcības motīvus.
Izmantojot mūsu 16 personības tipus un Identitātes iezīmes kā pamata modeļus tēlu radīšanai, autors gūst pamatīgu priekšrocību, salīdzinot ar tēliem, kas izgudroti pilnīgi no nulles. Katrs personības tips, kaut arī plašs, sevī ietver tipiskas uzvedības iezīmes, kas nosaka, kā tēls, mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli, citiem tēliem un pats ar sevi, varētu uzvesties. Tipu teorija pat var sniegt ieskatu, kādi dzīves “sižeti” – personīgie, sociālie un profesionālie – ir raksturīgi konkrētiem personības tipiem, iedvesmojot sižeta idejas, kas organiski saistās ar konkrēto tēlu.
Daudzi, lasot mūsu vietnē par kādu personības tipu, nodomā: Pazīstu kādu tieši tādu! vai Neticami, tas taču esmu es! Tāpat, kad autors apzināti un rūpīgi veido tēlus pēc personības tipiem, lasītājam rodas sajūta – šie tēli ir gluži kā īsti cilvēki. Un tas ir rakstniecības zelts.
Lasiet tālāk
Iepazīsties ar pārējām “Daiļliteratūras rakstīšanas” cikla daļām:
Personības teorija daiļliteratūrā II: Kā izmantot tipu teoriju
Personības teorija daiļliteratūrā III: Robežas un noteikumu laušana
Personības teorija daiļliteratūrā IV: Ļaunuma dziļumi – “sliktie tēli”
Personības teorija daiļliteratūrā V: Rakstīšana dažādu lasītāju personības tipiem
Personības teorija daiļliteratūrā VI: Auditorijas paplašināšana